„..mēs esam nolādēti. un šis lāsts, šī sīkpilsonība kā sods velkas tev visur līdzi. sākumā tu tici. vienalga, kam tu tici. un esi priecīgs, ka vari kam ticēt. bet tad šī ticība sāk zust. tu ieraugi, ka sēdi būrī. un tu vari kliegt, kliegt, cik vien jaudā tava balss. bet nekad tu nevarēsi izkliegt tik stipri, lai to sadzirdētu citi. tu vari mesties pret būra sienām. tu vari savus spārnus nodrāzt asiņainus, dzirdi, līdz kaulam asiņainus, bet tu ārā netiksi , jo esi nolādēts. un šai krātiņā mums ir jānomirst. jo tikmēr, kamēr būsim stipri, mēs no viņa ārā netiksim. bet, tiklīdz sāksim gurt un nogursim tik tālu, ka viss kļūst vienaldzīgs, un būsim spējīgi vairs tikai pieliekties, līst un izlīst, lūk- tad mēs tiksim brīvībā ! bet tā būs mūsu nāve.” /g.repše/
